600

Šī saruna ir satriecoši vienkārša. Tāpēc ka tāds ir pats runātājs – uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš. Neviena priekšā viņam nav jāizliekas labākam, nekā viņš ir. Tāpēc ka var atļauties runāt, ko grib – par meitenēm, par naudu, par politiku, par gandarījuma trūkumu… “Par seksu es jums varu pastāstīt, ko vien gribat,” viņš paziņo jau pirmajā telefona sarunā. Tiekoties klātienē, Krūmiņš savu vārdu tur. Savukārt, kad saņemos un uzdodu jautājumu par viņa sievu (“Vai jūs patlaban dzīvojat kopā?”), viņš lūdz izslēgt diktofonu. Izstāsta un lūdz to nu gan nerakstīt. Jo pats īsti nezina, kā to izstāstīt. Vien piebilst: “Šobrīd es varu runāt par seksu, par meitenēm. Šobrīd varu.”

Saruna sākas viņa Baltezera īpašumos, Krūmiņš ir steidzīgs, jo kavē tikšanos bankā, turpinās viņa Jaguārā, braucot uz banku, un beidzas viesnīcas Roma bārā. Šo to no stāstītā es uztveru ar zināmām grūtībām, precīzāk – miljonos sauktās naudas summas. (Stāsts par 100 miljonus vērto Abramoviča jahtu, paša Krūmiņa Barselonā notauvoto krietni lētāko, par īpašumu 20 miljonu vērtībā un kopumā 100 miljonos…Principā vairs neredzu nekādu atšķirību starp 5, 15 un 50 miljoniem.)
Viņš runā ātri, diezgan saraustīti, bet visu intervijas laiku burvīgā kārtā nezaudē katra žurnālista lielāko sapni – ir atklāts un tiešs. Vismaz rodas tāds iespaids.
Nākamajā dienā viņš aizbrauc uz Havaju salām. Man par lielu izbrīnu, nevis ar garkājainām skaistulēm; nē – kopā ar mazbērniem.

Vai tad tiešām sekss nekad, nekad neapnīk?

Ja jūs nemitīgi barotu ar šokolādi – apniktu taču, vai ne? Kas jums garšo? Sēņu zupa? Bet, ja jūs to ēstu nemitīgi – apniktu taču?

Un kas jums garšo?

Esmu tāds netradicionāls; man garšo trekns ēdiens. Sevišķi grūti man tāpēc ir Amerikā, kur nevar atrast gaļu ar speķi, tas jau visur ir nodalīts nost. Es tik prasu: fat, fat, fat… Garšo man speķītis, labi trekns borščs, skābu kāpostu zupa ar speķa ādiņu, ceptas olas ar speķi, ar sīpoliem. Es neeju uz tiem restorāniem, kur 40–50 minūtes jāgaida liesas jēra ribiņas. Taču arī treknu es neēstu katru dienu. Nu, bet sekss – to jūs gribat un varat katru dienu. Sekss nevar apnikt, jo tas neatkārtojas: ja esi talantīgs izgudrotājs, allaž vari izdomāt ko jaunu. Seksā galvenais ir priekšspēle. Man dzīvē – 89., 90. gadā, kad pirmoreiz aizbraucu uz ārzemēm, gadījās aiziet uz publiskajiem namiem. Kur tu samaksā tās 100 markas, viņa kā automāts nostrādā un jau sauc: nākošais, nākošais! Reizi vai divas turp aizgāju, un viss. It kā vari izvēlēties gan pēc krūtīm, gan pēc dibena, gan vecuma, gan ādas krāsas. Bet kaifu tu tur nedabū. Seksā ir tāpat kā mūzikā – jo ilgāka uvertīra, jo labāka tā opera.

Kāpēc jūs tik ļoti nekautrējaties runāt par seksu?

Ziniet, es neesmu ne politiķis, ne amatpersona – es varu atļauties runāt, ko gribu. Mani ne mazākajā mērā neuztrauc, ka kāds – vai sabiedrība – zina arī manas domas par seksu. Kādreiz pat nožēloju, ka neesmu piedzimis kaut kur arābu valstīs, kur varētu uzturēt tik sievas, cik materiāli varētu atļauties. Neredzu tur neko nosodāmu.

Bet vai jūs esat jutis, ka citi jūs nosoda?

Nu, nosoda. Un kas? Saprotiet, es nekad nevienai sievietei nesaku: “Zini, tu man nepatīc!” Es vienkārši vai nu netiekos, vai nu izvairos tikties. Toties, kad tiekos, tad saku: “Ak, tu, mīļā, labā!” Sievietes mīl ar ausīm. Sievietes to labo vārdu dēļ dažreiz gatavas brīnumus darīt! Skaista sieviete, kurai blakus tāds, hmmm… mazāk skaists vīrietis. Bet viņa mīl viņu par to, kā viņš runā. Man kādreiz bija tāds draugs – nu, īsts krokodils – bet viņam nebija nekādu problēmu pieiet uz ielas jebkurai skaistai sievietei un sarunāt jebko. Viņš tā mācēja sevi pasniegt, ka taisni patīkami skatīties!

Kur jūs ar tām meitenēm iepazīstieties?

(Klusē.) Kā jūs sauc? Ieviņ, es beidzu Maskavā GIKu, tad divi gadi aspirantūrā, režisoru un direktoru augstākajos kursos, kopumā es 17 gadus nostrādāju kinematogrāfā. Un toreiz bija tā: katru gadu jauna filma, jauns kolektīvs. Tur caur mūsu rokām gāja skaistākās meitenes, skaistākās sievietes. Tūkstošiem. Tā aprite bija milzīga. Un mums speciāli mācīja, kā ar cilvēkiem apieties. Kā jāiet, piemēram, pie viesnīcas administratores – ar attieksmi, ka tev jau viss sarunāts, ka virs tevis augstāk vēl ir tikai Dievs. Iedomājieties, tajos laikos 60 kino cilvēkiem dabūt viesnīcas numurus! Bet tev ir jādabū! Jo tev te atbraucis pats Smoktunovskis, tu viņu suņubūdā izmitināt nevari. Vai, kad es strādāju pie filmas par Pēteri Lielo – Visockim arī vajadzēja sadabūt to luksusa numuru. Kaut čerez vodu i mednije trubi, bet jādabū! Man nekas cits neatlika kā būt sabiedriskam un mācēt ar visiem sarunāties. Viens no kinošņiku baušļiem bija: ja tevi pa durvīm met ārā, tev pa logu atkal jālien iekšā.

Jūlij, bet jūs taču zināt – sievietes vienā balsī sūdzas, ka nav, kur iepazīties!

Ziniet, iepazīties lai, atvainojiet, vienkārši nokniebtos, nav nekādu problēmu – aizej uz jebkuru klubu vai diskotēku. Nopietnos nolūkos tā, bez šaubām, nebūs tā labākā vieta. Bet uz vienu nakti, uz 2–3 naktīm – bez problēmām! Kur iepazīties… Nu, nezinu – darbā, kādos kursos.

Ar ko jūs pats gribētu iepazīties – es nedomāju tikai par sievietēm, bet par cilvēkiem vispār?

Vismaz pēdējos gados es kaut kur eju aicināts, vairāk tāda pienākuma dēļ. Tikties ar politiķiem, ar biznesa partneriem. Tās ir darba tikšanās ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Starp citu, ļoti daudz biznesā ir atkarīgs no sekretārēm. Tātad man ir jāiepazīstas ar viņām – jāatceras uzsmaidīt, puķi vai šokolādi pasniegt. Sekretāre vienmēr zina, kāds šefam noskaņojums, kad ar viņu labāk runāt, kad nē un ko pateikt.

Lai gan, atklāti sakot, man vispār vairs nav vajadzīgs iepazīties ne ar vienu. Tāpat pa tādiem rautiem vairs staigāju ļoti maz. Kā izej – tā atkal Privātajā Dzīvē iekšā, visi uzreiz zina, ka no mājas izgājis. Es jau pat tamlīdzīgiem izdevumiem pēdējā laikā lūdzu, lai tak tās manas bildes neliek. Citādi cilvēki jau prasa: kas tu, nopircis viņus esi? Bet es saprotu arī žurnālistus – nav jau vairs te par ko rakstīt. No otras puses, nesaprotu, kāpēc mūsu žurnālisti neraksta par labo? Nē, tikai meklē kašķi, sensāciju, asinis – jo to taču vairāk lasa! Bet tā es saprotu. Saprotu tos paparaci, kas te stāv pie vārtiem un saka: “Jūlij, mēs dzirdējām, tev ir Maijas Tabakas glezna, Lemberga portrets.” Nu, – atbildu. Ielaižu. Nobildē. Nopublicē. Pēc tam lasu un nevaru atcerēties: es to tiešām esmu teicis vai žurnālists pats tā gribējis sadzirdēt?

Es, protams, to nezinu, bet cilvēki runā: tiem, kam tā nauda ir, ir arī lielāki uztraukumi.

Ir, ko zaudēt, bez šaubām. Un arī vēlēšanās nezaudēt, bet saglabāt to, kas ir. Nav jau noslēpums, ka nevienam miljonāram šodien tā miljona rokās nav. Tas miljons ir biznesā. Un šodien viss, pilnīgi viss bizness notiek ar kredītiem. Atceros, kā 1991. gadā, kad prasīju savam vācu partnerim aizdot simts tūkstošus, lai nopirktu mežu, viņš atbildēja: “Bet man nav… Es varu tos pāris dienu laikā dabūt no bankas.” Toreiz tā nobrīnījos: tik bagāts cilvēks, bet kaut kādu simt tūkstošu dolāru nav! Tāpat tagad ir man.

Bet par tām bažām: tās ir. Paņemsi kredītu, uzbūvēsi fabriku, bet produkcija neiet. Taču tie procenti jāatdod, kredīts jāatdod. Tu esi ieķīlājis visu, un neveiksmes gadījumā tu vari palikt bez mājām, uz ielas. Bet es no tā nebaidos. Jo uzskatu, ka naudu šodien nopelnīt nav nekādu problēmu. Ja tev ir galva un tu zini, kā. Jo, ziniet, kāda ir cilvēku lielākā nelaime – vairums baidās naudu no kabatas izņemt ārā un ielikt biznesā. Cilvēks ir sakrājis kaut tos 5–6 tūkstošus, bet baidās riskēt un tur kabatā. Bizness vienmēr ir risks. 5–6 tūkstoši, protams, nav liela nauda, bet ar to jau kaut ko var darīt. Kā mēs padomju gados pirkām šeit tulpes par vienu rubli, braucām uz Maskavu un pārdevām par diviem rubļiem. Reālā nauda. Un reāls risks – jo tu varēji arī nepārdot. Ļoti vienkārši, bet principi jau arī tagad ir līdzīgi. Ja man paliek lieka nauda, es nopērku vēl vienu tonnu naftas produktu par 200 dolāriem, ko rīt pārdot par 230. Nauda pati taisa naudu. Nav citas formulas.

Jūs vairāk domājat par naudu vai par sievietēm?

Sieviete ir kā tāds saldais ēdiens. Bet galvenais man dzīvē vienmēr ir bijis darbs. Ja neiet darbs, man ir slikts garastāvoklis gan mājās, gan atpūtā. Tā ka – darbs ir galvenais. Tikai pēc tam ir apkārtējā vide, ģimene, sieva.

Jūs izjūtat laika trūkumu, stresu?

Cilvēki, man liekas, vienkārši pareizi neizmanto laiku. Atceros, kad studēju, mums mācīja: nekad nedari to, ko var izdarīt citi. Nekad neskrien tur, kur var piezvanīt pa telefonu. Ja man katru dienu jābrauc uz darbu, tātad esmu slikts organizators. Man ir jāatrod sev labs aizvietotājs, kas vada manis iesākto darbu. Man pašam ir jāstrādā pie jauniem projektiem. Bet ko nozīmē jauns projekts? Domāt. Lai domātu, man nav astoņas stundas jāsēž darba kabinetā un kādam jāpierāda, ka esmu darba rūķis. Ja pareizi organizē savu laiku, var atrast brīdi arī ar skaistu meiteni kaut kur aizbraukt un kafiju padzert.

Jums ir īpašības, no kurām jūs labprāt atbrīvotos?

Pārāk liela uzticēšanās cilvēkiem. Kad cilvēks ienāk tavā apritē, iegūst pilnvaras, patiesībā ienāk pat tavā ģimenē un sāk mēģināt tevi izmantot… Diezgan bieži tā ir bijis. Saprotiet, tās ir ļoti lielas summas, kas iet caur kompānijām. Un kad tevi kāds, vienkārši sakot, grib izmantot par 3–4 miljoniem… Mans ieteikums ir nekad neveidot darba attiecības ar draugiem, draugu ģimenes locekļiem. Darba attiecībām jābūt tikai oficiālām.

Es jums vēlāk pateikšu, kāds, manuprāt, ir jūsu tēls sabiedrības acīs. Bet kāds jums pašam tas šķiet?

Es domāju, nekas pozitīvs tas nav. Lai gan nedomāju arī, ka tas ir īpaši negatīvs.

Ja prasāt manas domas – man ir stipri vienalga, kāds tas tēls ir. Ir cilvēki, kas mani ļoti labi pazīst, domāju, viņu acīs esmu citāds nekā sabiedrības, un man ar to pietiek. Pats domāju, ka neslimoju ar zvaigžņu slimību. Ja es lasītu par sevi visos tajos žurnālos, droši vien domātu, ka tas nu gan ir iedomīgs tips. Nu, ko es par sevi vēl varu pateikt. Viens gan – es cenšos nevienam nedarīt neko sliktu. Cenšos palīdzēt. Bet, ja palīdzu, mēģinu iedziļināties, vai mana palīdzība patiešām ir nepieciešama. Es nesponsorēju pasākumus pa labi, pa kreisi. Es dzīvoju pēc vienkāršā principa, ka cilvēkam jāiestāda koks, jāuzceļ māja un nevis jāuztaisa, bet jāuzaudzina vismaz viens bērns. Šādās kategorijās domājot par sevi: esmu atdzīvinājis pilsētai Vērmaņparku, Vecrīgā, Teātra ielā, izremontējis vienu vecu jūgendstila graustu, esmu uzaudzinājis bērnus un devis viņiem izglītību. Tagad dodu visu iespējamo saviem mazbērniem – sportu, labākās skolas, mūzikas skolas, ceļojumus. Lai viņi izaugtu labāki un gudrāki nekā es pats. Ar mani nevienam nebija laika nodarboties, faktiski es uzaugu uz ielas. Toties tagad, ja kāds no manējiem ir slims, es daru visu, lai atrastu labākos ārstus un sasauktu konsīliju.

Bet man ir interesanti, jūs nepateicāt – kāds tad ir tas mans tēls sabiedrībā?

Nu… Hmm, tāds…. mazliet kā tāds āksts.

Nu, jā… Tā. Labi, labi.

Jūs zināt drošāko un vienkāršāko nozari, kurā naudu taisīt?

(Klusē.)

Piemēram, nekustamais īpašums?

Man liekas, nekustamā īpašuma cenas jau ir pārspīlētas. Spānijā šodien var nopirkt zemi labākajā vietā, jūras krastā par 300 eiro kvadrātmetrā. Un Spānija, tāpat kā Latvija, ir Eiropa. Tāpēc, manuprāt, Latvijā īpašumu cenas jau pārkāpušas robežu. Man daudzi draugi savā laikā sapirkās īpašumus Maiami – un visi ir pazaudējuši, tagad pārdodot, zaudē 30–40 procentus.

Saprotiet, es nekad neesmu strādājis un skaitījis, cik par to saņemšu. Man vienmēr ir paticis darba process. Bet jebkurš darba process galā nes naudu. Un viena nauda taisa otru naudu…

http://www.una.lv/index.php?1&21&view=article&art_id=358&group_id=4